“Pavasaris ik gadu ir laiks, kad vēlamie un apņemamies sākt kaut ko jaunu, vairāk domāt par savu un ģimenes veselību, atbrīvoties no negatīvām domām un atvērties, taču nereti rodas dažādi šķēršļi, kas šīs saistās apņemšanās neļauj īstenot. Šādos gadījumos sievietei ir nepieciešams atbalsts un līdzīgi domājošo kompānija, ka arī praktiskas zināšanas, kā noturēt pozitīvismu. Un pēc tam jau tas ir treniņa jautājums, lai mēs dzīvotu laimīgāk,” atzīmē pozitīvās domāšanas semināru vadītāja Guna Svence.

Lai šajā pavasarī modinātu Latvijas sabiedrībā optimismu un dzīvesprieku, kā arī padarītu Latvijas sievietes starojošākas un apmierinātākas ar dzīvi, Latvijas Dāmu klubs dod iespēju pozitīvās psiholoģijas semināru “Būt laimīgam ir vienkārši un Ievads Biodejā” apmeklēt ikvienai sievietei, kas vēlas piedzīvot pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē.

Šajā kursā klausītājiem būs iespēja iepazīties ar pozitīvās domāšanas nosacījumiem no prāta un izziņas viedokļa, kā arī no emocionālā un psihofizioloģiskā viedokļa. Pozitīvā psiholoģija apskata tādus tematus kā dzīves labizjūta; pozitīvās domāšanas pašvadība/metodes; uztveres maiņa domāšanā; kā pozitīvo domāšanu ietekmē vecumposms, dzimums, vajadzības, personības īpašības, laimes formula; flow – radošums, pacēlums, kad prātu un arī ķermeni pārņem laimes sajūta, piepildījums, garīgs pacēlums; cik daudz varam ietekmēt savas emocijas; prāta atslābināšanas metodes un pozitīvā bioķīmija ķermenī un elpošana.

Tāpat semināra apmeklētajam būs iespēja iegūt jaunu pieredzi, uzzināt, kas ir biodeja un kā tā ietekmē mūsu labsajūtu, uzlabo komunikāciju, dziedē un uzlabo attiecības ar apkārtējiem. Biodeja ir dziedējoša tehnika, tā balstās uz iekšēju pārdzīvojumu, kas rodas no kustībām, mūzikas, dejas un satikšanās ar citiem grupā. Šī tehnika izceļ priekšplānā indivīdu kopā būšanas pieredzi, cilvēcisku satikšanos un jūtīgumu.

Latvijas dāmu klubs radis iespēju sievietēm dalību seminārā līdzfinansēt, sedzot 50% izmaksu, taču dalībnieku skaits ir ierobežots, tādēļ interesentes aicinātas pieteikties savlaicīgi, rakstot uz e-pastu seminari@ldk.lv vai zvanot 29677332. Abi semināri kopumā izmaksā Ls 49.00 + PVN, no kuriem apmeklētajām jāmaksā tikai puse.

Seminārs norisināsies Rīgas centrā 22. maijā no pl. 10:00 – 15:00. To vadīs psiholoģijas doktore Guna Svence.

„Jūsu barankas man atgādina par bērnību, kurā viss bija garšīgāks,” atzīst „Vidzemes maiznīca” produkcijas cienītāja Dace. Tāpat arī Ieva stāsta, ka „Vidzemes maiznīcas” našķi garšo tieši tāpat kā bērnībā ēstie cepumi un barankas, kas liecina vien par to, ka produkcija spēj ne tikai nomierināt ēstgribu, bet arī uzjundīt atmiņas.

„Esam dzirdējuši šādas atsauksmes jau labu laiku. Iespējams, cilvēki ir noguruši no visa sliktā un kaitīgā, tāpēc priecājās kaut vai par to, ka mēs ražojam šādu produkciju. Iemesli var būt dažādi, bet visticamāk šobrīd cilvēki izjūt tādu kā depresiju, kas raksturīga pavasarim, tāpēc atgriežas atmiņās par bērnību, tā laika kārumiem un izklaidēm,” spriež “Vidzemes maiznīcas” valdes priekšsēdētāja Ligita Liepiņa – Eglīte.

Visiecienītākie „Vidzemes maiznīca” produkti ir veselīgie kliju cepumi, barankas ar sīpolu garšu, „Laiviņas” un veselības cepumi, kuru pirkšanas tendence nemainās līdz ar gadalaikiem.

Tie, kurus nopietni interesē skaistumkopšana, estētiskā kosmetoloģija, meklēs iespējas kļūt par kosmētiķiem. Latvijā kosmētiķis ir valsts reglamentēta profesija, ārstniecības persona, kas ieguvusi profesionālo vidējo izglītību kosmetoloģijā, kas reģistrēta ārstniecības personu reģistrā, ieguvusi kosmētiķa valsts sertifikātu un reizē ar to tiesības patstāvīgi strādāt specialitātē, sniegt visa veida sejas ādas un ķermeņa kopšanas kosmētiskos pakalpojumus.

Tie, kuri nākotni saista ar darbu ārzemēs, kā arī tie, kas vēlas iegūt labu profesionālo izglītību kosmetoloģijā un kā ārstniecības personas strādāt vadošajās skaistuma klīnikās, salonos, SPA, veselības un relaksācijas centros Latvijā un ārzemēs, izvēlēsies Starptautisko CIDESCO Rīgas Kosmētikas skolu, kas vienīgā Latvijā piedāvā starptautiskiem standartiem atbilstošu profesionālo izglītību kosmetoloģijā, ko apliecina Starptautiskais CIDESCO Diploms.

„Mums visbiežāk uzdotais jautājums: vai kosmetoloģijas koledžu absolventi – skaistumkopšanas speciālisti (kosmetoloģijā) tūlīt pēc beigšanas drīkst kārtot Starptautisko CIDESCO Eksāmenu (Rīgas Kosmētikas skolā) un iegūt Starptautisko CIDESCO Diplomu? Atbilde ir viennozīmīga – nē, nedrīkst, jo skola īsteno starptautisko izglītības programma, kas ir būtiski atšķirīga no koledžās īstenotajām nacionālajām izglītības programmām. Tas ir jāzina katram, kurš vēlas kļūt par skaistuma terapijas profesionāli,” informē Starptautiskās CIDESCO Rīgas Kosmētikas skolas valdes locekle un skolas direktore Nellija Janaus.

Nellija Janaus uzsver, ka ir jāprot orientēties bagātīgajā reklāmu klāstā, tai skaitā, internetā, kur atrodami dažādu mācību centru piedāvājumi – solījumi trīs-četru mēnešu laikā jebkuru, bez iepriekšējās izglītības ierobežojumiem, „izskolot“ par „kosmētiķi“ vai „kosmetologu“, vai „skaistumkopšanas speciālistu kosmetoloģijā“, vai „sejas kopšanas estētistu“ vai citu līdzīga nosaukuma „speciālistu“. Taču tas tā nav!

Ir jāzina, ka valdība ir noteikusi kārtību, kādā veidā profesionālo kvalifikāciju iegūst ārpus formālās izglītības sistēmas profesionālo kompetenci apguvušie (kursu) klausītāji. Šie noteikumi neattiecas uz kosmētiķi, jo viņa profesionālās kompetences novērtēšanu regulē speciālie normatīvie akti. Kursos apgūtās profesionālās kompetences novērtēšanu nodrošina un koordinē Izglītības un zinātnes Ministrijas Izglītības kvalitātes valsts dienests, klausītājam piedāvājot iespēju atbilstošā akreditētā izglītības iestādē nokārtot profesionālās kvalifikācijas eksāmenu kosmētiķa specialitātē. „Īso kursu“ organizatori sava privātā biznesa interesēs šos faktus noklusē. Klausītāji nezina, ka kursos apgūtā kompetence netiek novērtēta un domā, ka saņemtā apliecība par kursu programmas apguvi jau ir tas profesionālo kvalifikāciju apliecinošais izglītības dokuments.

„Neformālā izglītība ir ārpus formālās izglītības sistēmas organizēta interesēm un pieprasījumam atbilstoša izglītojoša darbība, daudzveidīgs cilvēka izglītošanās process mūža garumā. Protams, katrs ir tiesīgs izvēlēties un apgūt jebkuru neformālās izglītības programmu, taču nezināšana vai nepilnīga informācija šādās reizēs cilvēkam rūgti atspēlējas. Tāpēc ir svarīgi zināt un saprast izvēlētās mācību iestādes piedāvātās profesionālās izglītības programmas vērtību un galarezultātu,” stāsta Starptautiskās CIDESCO Rīgas Kosmētikas skolas valdes locekle un skolas direktore.

Pētījuma rezultāti liecina, ka aptuveni trīs ceturtdaļas (74%) respondentu kā galveno kritēriju min labu atalgojumu; citi darbu raksturojoši faktori ir daudz mazāk nozīmīgi: otrais biežāk minētais kritērijs – “interesants darbs” – guvis tikai 48% aptaujāto atbalstu, bet citi tikuši uzskatīti par vēl mazsvarīgākiem.

Tai pašā laikā jāatzīst, ka kopš 2010. gada, kad tika veikts līdzīgs pētījums, būtiski pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kuriem ir ļoti svarīgi, lai darbs būtu interesants (2010.g. – 33%, 2012.g.- 48%), kā arī to aptaujāto īpatsvars, kuriem ir būtiski, lai darbavietā būtu labi kolēģi (2010.g. – 18%, 2012.g. – 31%).

Kā vismazāk būtiskos kritērijus, kas raksturo labu darbu, iedzīvotāji minējuši labu uzņēmuma vai iestādes “augstāko” vadību (4%) un labu darbavietas tēlu, reputāciju sabiedrībā (6%). Arī laba tiešā priekšniecība un iespēja mācīties un gūt jaunas zināšanas ir būtiska mazāk nekā piektajai daļai respondentu. Jāpiebilst, ka šo faktoru nozīmīgums pēdējo divu gadu laikā nav būtiski mainījies.

DNB bankas Personāla pārvaldes vadītāja Dace Kauliņa rezumē: “Pētījuma rezultāti liecina, ka piedāvātais atalgojums joprojām ir noteicošais faktors darba izvēlē un tikai pēc tam seko darba saturs, kas dominē valstīs ar lielāku sociālo nodrošinātību. Tas skaidrojams ar to, ka cilvēkiem nepieciešams nodrošināt savas pamatvajadzības, un šī tendence nemainīsies, kamēr valstī kopumā netiks sasniegts pietiekams dzīves līmenis.”

Likumsakarīgi, ka augstāks atalgojums ir arī būtiskākais kritērijs, lai, izvēloties starp vairākiem darba piedāvājumiem, dotu priekšroku tam, kur sola maksāt vairāk. Tas ir būtiski 79% aptaujāto. Otrs nozīmīgākais kritērijs ir sociālās garantijas, ko norādījuši 38% “DNB Latvijas barometra” respondentu. Tikmēr samērā līdzīgu atbalstu guvuši tādi izvēles kritēriji kā ērta ģeogrāfiskā atrašanās vieta (27%), labi un elastīgi darba apstākļi (26%) un amata atbilstība respondenta specialitātei un zināšanām (25%). Salīdzinoši reti pie darbavietas izvēles kritērijiem aptaujātie atzīmējuši iespēju ieņemt augstāku amatu nekā līdz šim (10%) un gūt jaunas zināšanas (10%), savukārt iespēju strādāt starptautiskā vidē novērtētu vien 5% aptaujāto.

Darba samaksas nozīmīgums dominē arī atbildēs uz jautājumu, kuru darba piedāvājumu respondenti pieņemtu, ja būtu jāizvēlas – strādāt kvalificētu darbu par zemāku samaksu vai mazkvalificētu darbu par augstāku samaksu. 61% aptaujāto atzina, ka izvēlētos mazkvalificētu darbu par lielāku samaksu, savukārt pretējo variantu izvēlētos vien 24% aptaujāto. Jāpiebilst, ka, salīdzinot ar 2010. gadā veikto pētījumu, iedzīvotāju viedoklis šai jautājumā nav būtiski mainījies.

Savukārt, vērtējot, cik lieliem ienākumiem patlaban jābūt uz vienu ģimenes locekli, lai varētu iztikt, vidējā atzīmētā summa ir 364 lati. Interesanti, ka 8% aptaujāto spētu iztikt, ja ienākumi uz vienu ģimenes locekli būtu līdz 150 latiem, bet līdzīgs skaits – 10% aptaujāto – norādījuši, ka tiem jābūt vairāk nekā 500 latiem. Turklāt zināmas pārdomas raisa fakts, ka vislielākās atalgojuma ekspektācijas ir uzņēmējiem un vadītājiem, kā arī – skolēniem un studentiem.

Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperte Anita Līce norāda: “16% jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem atzīmējuši, ka viņiem nepieciešams 501 lats mēnesī, kas ir ievērojami vairāk nekā vecāku paaudžu grupas aptaujāto vidū minētās summas. Kopumā ambīcijas nav sliktas, īpaši ņemot vērā to, ka Latvija ir iespēju zeme jauniem un apņēmīgiem cilvēkiem, par ko arī liecina fakts, ka lielāko atalgojumu Latvijā saņem 30 līdz 34 gadus veci darbinieki. Tomēr jautājums paliek atklāts – ko jaunieši ir gatavi darīt, lai saņemtu atbilstošu atalgojumu? Vai ir gatavi ieguldīt spēkus izglītībā un darba pieredzes iegūšanā, pat ja nāktos kādu laiku bez maksas darboties mācību praksē vai brīvprātīgajā darbā? Vai arī tās ir tikai nesamērīgas ekspektācijas, kas paredz vilšanos, saskaroties ar reālo nodarbinātības situāciju?”

Analizējot iespējas pašreizējā situācijā atrast jaunu darbu, mazliet vairāk nekā puse “DNB Latvijas barometra” aptaujāto iedzīvotāju atzīmējuši, ka efektīvākais veids, kā iegūt jaunu darbu, ir – ar neformālo kanālu (radu, draugu, paziņu loka) starpniecību. Tikmēr ievērojami retāk aptaujātie atzīmējuši, ka efektīvs veids, kā rast jaunu darbu, ir sekot darba sludinājumiem avīzēs un internetā (14%), pašiem aktīvi pieteikties interesējošajās darbavietās (13%) un izmantot Nodarbinātības valsts aģentūras pakalpojumus (9%). Kā visneefektīvākā metode norādīta darbā iekārtošanās firmu pakalpojumu izmantošana (3%).

Raksturojot galvenos iemeslus, kādēļ daudzi cilvēki Latvijā kļuvuši par “ilgstošajiem” bezdarbniekiem un pat vairs necenšas meklēt darbu, aptaujātie visbiežāk minējuši neticību tam, ka Latvijā var atrast pieņemamu darbu (45%). Tiesa gan, 37% aptaujāto uzskata, ka daudziem ir izdevīgāk iztikt no pabalstiem un nevis no piedāvātās algas. Tikmēr nedaudz retāk aptaujātie norādījuši, ka darba meklētājiem bieži vien ir grūti izbraukāt līdz piedāvātajai darba vietai (35%), viņiem trūkst darba tirgū nepieciešamo prasmju un izglītības (34%), kā arī – vairākums “ilgstošo” bezdarbnieku vienkārši nevēlas un neprot strādāt (33%).

Iedzīvotāju kritiskais noskaņojums darba tirgus jomā zināmā mērā sasaucas ar “DNB Latvijas barometra” ikmēneša indikatoriem, kuri joprojām caurmērā ir samērā kritiski, tomēr pēc krituma februārī patlaban ir nedaudz uzlabojušies.

Vērtējot kopējās situācijas attīstību valstī, iedzīvotāji retāk nekā februārī norādījuši, ka situācija attīstās nepareizā virzienā, – ja februārī tā domāja 64% aptaujāto, tad jaunākajā “DNB Latvijas barometra” pētījumā tā apgalvojuši 61% respondentu. Turklāt par astoņiem punktiem samazinājies to iedzīvotāju skaits, kuri Latvijas pašreizējo ekonomisko stāvokli vērtē kā sliktu. Tikmēr, vērtējot ekonomiskā stāvokļa izmaiņu virzienu, salīdzinājumā ar februāri nedaudz pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kuri norāda, ka situācija pamazām uzlabojas.

DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš, analizējot rezultātus vairāku gadu griezumā, saka: “Bez lielas sajūsmas, tomēr pakāpeniski pašreizējā ekonomikas stāvokļa vērtējums martā sasniedzis augstāko punktu kopš 2008. gada vasaras. Tātad vismaz daļēji respondenti nošķir īslaicīgas savas finansiālās situācijas svārstības no kopējās lietu virzības.”

Tomēr iedzīvotāju vērtējums savu ģimeņu materiālajam stāvoklim turpina pasliktināties – ja janvārī to par sliktu uzskatīja 37% aptaujāto, tad martā jau 43%. Turklāt, prognozējot ģimenes materiālā stāvokļa perspektīvas turpmākā gada laikā, iedzīvotāji nedaudz biežāk izsaka negatīvas prognozes – attiecīgi 19% aptaujāto atzīmējuši, ka viņu ģimenes materiālā situācija tuvākajā laikā pasliktināsies.

Neskatoties uz visu iepriekš minēto, jaunākā “DNB Latvijas barometra” respondenti nedaudz pozitīvāk nekā februārī vērtējuši valdības darbu. Ja februārī ar valdības darbu bija neapmierināti 80% aptaujāto, tad martā – vien 73%.

Pret šādu ierosinājumu bija tikai viens deputāts – komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (ZZS), jo viņa bija iesniegusi priekšlikumu, kas sakrīt ar arodbiedrību ierosmi, proti, celt pensionēšanās vecumu no 2016. gada.

Pēdējās nedēļās notikuši būtiski pavērsieni un viedokļu maiņa tieši par šo sabiedrībā saasināti uztverto jautājumu, tāpēc deputātu atbalstu 2014. gadam, kad uzsākama pensiju reforma, par «vēsturisku lēmumu» sauc labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība), kas otrdien Saeimā nebeidza pateikties Saskaņas centram (SC) par sapratni. Savukārt SC deputāts Andrejs Klementjevs atzīst, ka kompromiss piedāvāts, lai pensiju likumā tiktu iestrādāti citi Saeimas opozīcijai vēlami priekšlikumi. Otrkārt, opozīcija neredz iespēju sarīkot referendumu par pensijām, kurā piedalītos pietiekami daudz vēlētāju, tāpēc nevēloties, lai «lieki tiktu tērēti miljoni latu», teica A. Klementjevs.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisija otrdien sāka izskatīt priekšlikumus pensiju likumam. Redzot Saeimā iesniegtos – kopumā 57 – priekšlikumus, Labklājības ministrija (LM) jau pirms sēdes pasteidzās ziņot, ka piekrīt rosinājumam par lēzenāku pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Proti, sākt paaugstināt no 2014. gada, tomēr katru gadu tikai par trīs mēnešiem līdz 2025. gadā tiktu sasniegts 65 gadu vecums. Šādu priekšlikumu bija iesniedzis gan A. Klementjevs, gan Zatlera Reformu partijas frakcija. Līdzšinējā likumprojekta redakcija paredzēja 2014. un 2015. gada 1. janvārī pensionēšanās vecumu paaugstināt par trim mēnešiem, bet no 2016. gada ik gadu to paaugstināt par pusgadu, līdz 2020. gadā būtu sasniegts 65 gadu vecums, raksta NRA.lv.

Līdz šim Saeimas opozīcija bija strikta attieksmē pret pensionēšanās vecuma celšanu jau no 2014. gada. A. Klementjevs atzīst, ka priekšlikums par kompromisu nācis no SC. «Pensionēšanās vecuma paaugstināšanai par pusgadu mēs galīgi nepiekritām, tomēr, izvērtējot situāciju un tos draudus, par kuriem mēs dzirdam – ja netiks pacelts pensionēšanās vecums, tiks paaugstināts sociālais nodoklis vai atņemtas pensiju piemaksas –, arī sapratām, ka jāiet uz kompromisu – lai arī paliek 2014. gads, bet reforma notiek lēnāk,» saka A. Klementjevs. No sarunas ar deputātu izriet, ka vērtēts, vai referendumā būs pietiekams sabiedrības atbalsts. Par to radušās šaubas.

Neapmierināti un sadrūmuši no Saeimas otrdien aizgāja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) vadītāji – neviens no arodbiedrību priekšlikumiem neguva atbalstu. «Nevienu šeit cilvēki laikam neinteresē,» noteica LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers, piebilstot, ka par tālāko arodbiedrības rīcību lems ārkārtas valdes sēdē.

Komisija neatbalstīja arodbiedrību priekšlikumu priekšlaicīgās pensijas cilvēkiem izmaksāt 80 procentus, kā tas bija līdz 2009. gada vasarai. Irina Homko no arodbiedrībām sacīja: 61 procents pensionāru saņem pensijas līdz 180 latiem, priekšlaicīgi pensionējoties tie ir tikai 90 lati. «Mēs izvirzām stingrus nosacījumus, kas var saņemt priekšlaicīgi pensijas, darba stāžam jābūt vismaz 30 gadiem, tie nav nekādi dzērāji, bet cilvēki ar lielu darba stāžu,» uzsvēra I. Homko. Labklājības ministre gan atzina: Eiropā ir nostāja, ka priekšlaicīgā pensionēšanās ir samazināma. Tas ir izņēmuma risinājums krīzē, bet Latvijā situācija uzlabojoties un tāpēc nav pamata padarīt šo iespēju – iet ātrāk pensijā – atraktīvāku.

Latvijas Pensionāru federācijas pārstāvis Jānis Felsbergs gan uzsvēra, ka pensionāru federācija nekad nav uzskatījusi šo normu –

50 procenti priekšlaicīgās pensijas – par taisnīgu. Tā pieņemta krīzes karstumā, un tagad ir jāatjauno iepriekšējā situācija, tāpēc pensionāri atbalsta arodbiedrību. Diemžēl deputātu atsaucību tas neguva, un priekšlikums tālāk netiks virzīts (pret to bija Vienotības un Reformu partijas deputāti, bet par ZZS un SC). Tāpat Sociālo jautājumu komisija neatbalstīja ne deputāta A. Klementjeva, ne arodbiedrību priekšlikumus atjaunot piemaksu piešķiršanu jaunajiem pensionāriem, jo no šā gada tās vairs nemaksā. Saeima šonedēļ turpinās diskusijas.

Kā vēsta portāls, Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (SC) sacījis, ka pārkāpumi nav būtiski un tiks novērsti.

Ziņojumā iekļauti secinājumi par ilgstošu iekšējā normatīvā akta pārkāpumu un amata apraksta pārkāpumu, raksta Apollo.lv.

Par atklātajiem pārkāpumiem Ušakovam bija iespēja izteikt Kononovai piezīmi vai rājienu. Ušakovs gan nav atklājis, kādi tieši pārkāpumi tika konstatēti.

Kāds neoficiāls avots domē «diena.lv» atklājis, ka Kononovai bijušas problēmas ar amata savienošanu, taču tagad tās ir novērstas.

Semināru mērķis ir uzzināt, kas ir pozitīvā psiholoģija, kā arī rast veidus, kā saskatīt pozitīvismu ik dienas.

“Sievietes Latvijas sabiedrība ir tās, kas nosaka kopējo sabiedrības noskaņojumu. Ja apmierināta ar sevi un dzīvi būs sieviete, ja viņa domās pozitīvi un optimistiski, arī vīrieši būs iedvesmoti un bērni laimīgi. Diemžēl sadzīviskās likstas un problēmas sievietēm ne vienmēr ļauj padomāt par sevi un rast laiku, kuru veltīt sevis sakārtošanai, tādēļ “Dāmu klubs” vēlas dot sievietēm šo iespēju – apmeklējot pozitīvās domāšanas un biodejas semināru, ne vien sevi intelektuāli attīstīt, bet arī gūt prieku un atslodzi no ikdienas rutīnas,” skaidro Latvijas Dāmu kluba pārstāve Inga Liepiņa.

Šajā kursā klausītājiem būs iespēja iepazīties ar pozitīvās domāšanas nosacījumiem no prāta un izziņas viedokļa, kā arī no emocionālā un psihofizioloģiskā viedokļa. Pozitīvā psiholoģija apskata tādus tematus kā dzīves labizjūta; pozitīvās domāšanas pašvadība/metodes; uztveres maiņa domāšanā; kā pozitīvo domāšanu ietekmē vecumposms, dzimums, vajadzības, personības īpašības, laimes formula; flow – radošums, pacēlums, kad prātu un arī ķermeni pārņem laimes sajūta, piepildījums, garīgs pacēlums; cik daudz varam ietekmēt savas emocijas; prāta atslābināšanas metodes un pozitīvā bioķīmija ķermenī un elpošana.

Tāpat semināra apmeklētajam būs iespēja iegūt jaunu pieredzi, uzzināt, kas ir biodeja un kā tā ietekmē mūsu labsajūtu, uzlabo komunikāciju, dziedē un uzlabo attiecības ar apkārtējiem. Biodeja ir dziedējoša tehnika, tā balstās uz iekšēju pārdzīvojumu, kas rodas no kustībām, mūzikas, dejas un satikšanās ar citiem grupā. Šī tehnika izceļ priekšplānā indivīdu kopābūšanas pieredzi, cilvēcisku satikšanos un jūtīgumu.

Abi semināri kopumā izmaksā Ls 49.00 + PVN, taču pateicoties izveidotajai sadarbībai ar finanšu kompāniju “Nordic Finance” tiks meklēti varianti, kā šīs izmaksas samazināt un dot iespēju semināra līdzdarboties ikvienai sievietei, kuru tas interesē, viņas iespēju robežās.

Seminārs norisināsies Rīgas centrā 22. maijā no pl. 10:00 – 15:00. To vadīs psiholoģijas doktore Guna Svence.

Lai pieteiktos semināram, rakstiet uz e-pastu seminari@ldk.lv vai zvaniet 29677332.

Neesmu nekāds ekonomikas guru, tomēr, kinorežisores Laimas Žurginas ierosināts, arī es nolēmu parēķināt, cik tad īsti Latvijas nodokļu maksātājiem gada laikā izmaksā šie sasodītie parazīti – literāti. Nezinu, vai mana metodika ir vieda, bet domu gājiens bija šāds. Vispirms noskaidroju, cik vidējais latvietis nodokļos samaksā mēnesī. Ņēmu publiski pieejamos skaitļus par iedzīvotāju skaitu – 2011. gadā mūsu bija 2 067 887. Pēc tikpat viegli pieejamām Finanšu ministrijas publiskotām ziņām, 2011. gada pirmajos vienpadsmit mēnešos kopējais nodokļu ieņēmums valstī bija trīs tūkstoši pieci simti deviņdesmit, komats, viens miljons latu (apzināti rakstīju šo summu vārdiem). Nebiju sīkmanīgs, vieninieku aiz komata noapaļoju uz leju un iedzīvotāju skaitu līdz 2 miljoniem, pievēru acis tam, ka 2 miljonos ietilpst gan zīdaiņi, gan pensionāri, savukārt nodokļu masu veido ne vien iedzīvotāju, bet arī uzņēmumu maksājumi. Man iznāca, ka no viena vidējā latvieša valsts mēneša laikā iekasē 163,5 latus, raksta NRA.lv.

Literatūrai 2011. gadā valsts atvēlēja apmēram 400 000 latu, rupji noapaļojot – 33 000 latu mēnesī. Izdalot tos ar iedzīvotāju skaitu, man iznāca, ka vidējais nodokļu maksātājs mēnesī literatūras vajadzībām atdod 0,0165 latus. (Un tas ir no kopējās vidējās viena mēneša nodokļu masas 163,5 latiem.) Pieļauju, kāds par šiem aprēķiniem tikai pazobosies, bet labprāt dodu iespēju kādam finansistam izrēķināt precīzus ciparus aiz nulles un tai sekojoša komata, jo varu derēt, ka, skaitot nenoapaļoti, neiznāks pat santīms uz iedzīvotāju mēnesī kaut vai tāpēc vien, ka pieminētie 400 000 budžeta latu nebūt nenonāk literātu kabatās. Ja reiz nodokļu maksātājs literatūrai neziedo pat santīmu mēnesī, es aicinu neuzskatīt par nopietniem arī pēdējo dienu sociologu, politologu un citu logu tekstus masu medijos saistībā ar konfliktu, kas izveidojies starp rakstniekiem un nu jau arī citu kultūras nozaru pārstāvjiem un kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi, kuros tiek apgalvots, ka tas esot sīkmaņu kašķis par naudu. Šādi spriedumi ir mazākais nekompetenti.

Rakstnieki nav nedz badīgi nodokļu asinssūcēji, nedz dienaszagļi, nedz plānā galdiņa urbēji. Lielākā viņu daļa (tie, kas nav pensijā) ikdienā strādā visdažādākajās profesijās, godīgi maksā šajā valstī nodokļus un atšķirībā no viena otra nesaņem algas un pateicības aploksnēs vai nebēg uz Īriju lasīt gliemežus. Mēģinājumi iztaisīt no literātiem nožēlojamus liekēžus ir zooloģiska analfabētisma izpausme, to var apgalvot tikai kādas lielvaras uzpirkta piektā kolonna, kas uzstājas ar mērķi iznīcināt kultūru kā Latvijas valstiskuma pamatu.

Daudzi rakstnieki tāpat kā citi kultūras cilvēki labprāt gribētu, lai nozarei talkā nāktu finanses pārzinošs profesionālis, kurš sakārtotu kultūras budžetu nevis pēc degunu formas, bet gan tā, lai tas reāli stimulētu visu kultūras nozaru vienlīdzīgas iespējas attīstīties. Nevienam nudien nebūtu nekas pret, ja Kultūras ministrija būtu mobila, idejas ģenerējoša, sakārtota un rīcībspējīga nozares līdere. Ja Valsts Kultūrkapitāla fonda eksperti varētu strādāt neatkarīgi un viņiem jau gadiem nevajadzētu strēbt politiķu, kultūras ierēdņu un ministru ievārītās ziepes. Gribētu, bet pagaidām tā visa nav – vai par to būtu jāklusē?

Vāja saikne ar savu ārstu
Veselības jomā, aprūpējot jaunākos pacientus, vecākiem ir īpaši svarīgi sekot līdzi, lai bērna pieredze ar ārstu būtu patīkama. Ja katra mazākā temperatūras paaugstinājuma gadījumā bērns jau tiek vests uz slimnīcu, mazajam pacientam tas ir vesels pārdzīvojums, jo slimnīca tomēr nav atpūtas vieta. Laikus konsultējoties ar savu ģimenes ārstu, arī vecāki būs apmierinātāki, un bērns nebūs guvis psihoemocionālu traumu, atceroties, kā „mamma un tētis mani ar iesnām veda pie nopietnajiem onkuļiem uz slimnīcu”. Tāpēc vecākiem ir jādomā par veiksmīgas saiknes izveidošanu ar savu ģimenes ārstu vai pediatru. Taču lielākajā daļā gadījumu, bērnam saslimstot, vecāki izdara nepareizu izvēli un taisnā ceļā dodas uz slimnīcu vai izsauc ātro palīdzību, nevis konsultējas ar savu ārstu.

„Savstarpējās saiknes trūkuma dēļ rodas situācijas, kurās vecāki nav spējīgi pat elementāri palīdzēt saviem bērniem, jo viņi nezina, kā to darīt. Taču, ja sadarbība ar veselības aprūpes speciālistu bijusi veiksmīga, tad bērna ārstēšanās process būs daudz vieglāks un īsāks. Tādēļ vēlos atgādināt vecākiem – lai iedotu bērnam zāles pret paaugstinātu temperatūru, nav jābūt dakterim, un, lai bērnu nomierinātu un remdētu viņa slāpes, nav jābūt māsiņai,” skaidro medicīnas sabiedrības „ARS” pediatre Astrīda Dzirniece. Protams, otra vecāku galējība ir pat vieglos saaukstēšanās gadījumos atvases ārstēšana ar zālēm, kuras ne vienmēr ir piemērotas bērniem vai nepieciešams lietot tikai ļoti nopietnos saslimšanu gadījumos.

Lai arī bērnus pie mazākajām veselības problēmām nav nepieciešams vest uz slimnīcu, tas tomēr nenozīmē, ka atvašu veselība jāatstāj novārtā. Bērnus, kas vecāki par vienu gadu, ieteicams aizvest uz profilaktisko pārbaudi pie ģimenes ārsta vai pediatra vismaz reizi gadā. Vizītes laikā ārsts veiks pilnu veselības apskati, piemēram, pārbaudīs stāju, izklausīs sirdspukstus, kā arī izvērtēs to, kā bērns aug un attīstās.

„Ģimenes ārstam vai pediatram vajadzētu būt vecāku labākajam draugam, kurš palīdz risināt ar bērna veselības stāvokli saistītos jautājumus gan tad, kad mazā atvase ir slima, gan tad, kad veselības problēmas nav radušās. Tikai savstarpējas sadarbības rezultātā, kas balstīta uz uzticību, vecāki būs spējīgi palīdzēt savam bērnam,” norāda pediatre Astrīda Dzirniece.

Elementāri higiēnas pamati
Lai arī cik jocīgi tas neskanētu, mūsdienās lielu daļu no bērnu saslimšanām vēl joprojām rada vecāku vājā izpratne par higiēnas pamatnoteikumiem, kas bērniem būtu jāsāk mācīt jau no mazotnes. Pediatre Astrīda Dzirniece atgādina: „Vecākiem būtu jāatceras, ka slimība nerodas no nekā. Īpaši tas attiecināms uz situācijām, kad bērnam tiek konstatēta zarnu trakta infekcija. Vienkārši, taču bērnu veselības atslēga ir elementāra higiēna – vecākiem būtu jāpadomā par to, kā tiek mazgāti produkti, vai pietiekami bieži tiek mazgātas rokas, piemēram, pēc tualetes apmeklējuma vai pastaigas ārā. Ja šī viena lieta – roku mazgāšana – būs iemācīta mazotnē, nākotnē bērns to darīs automātiski, pats sevi pasargājot no dažādām infekcijas slimībām.”

Kad vecākiem jāsāk uztraukties par bērna veselību?
Vecākiem par savu bērnu veselību ir jādomā vienmēr. Protams, īpaša uzmanība būtu jāpievērš bērniem līdz gada vecumam – no iespējamo saslimšanu viedokļa tā ir riskantākā vecuma grupa. Jāatceras, ka mazuļa slimības smagumu nosaka vispārējais veselības stāvoklis, piemēram, bērnam var būt tikai iesnas, bet to dēļ bērns nevar paēst, ir grūti elpot un parādās citas problēmas, taču vecāki nemaz neaizdomājas, ka pie vainas ir iesnas. Tāpēc svarīgi sekot līdzi, vai bērns pietiekami daudz ēd un dzer, vai nav pārāk reta urinācija, vai pārāk bieži nav šķidrs vēders un citas pazīmes, kuras pamanot vecākiem būtu jākļūst uzmanīgiem. Šādā situācijā labai sadarbībai ar savu ārstu ir īpaša nozīme, lai vecāki tiktu informēti, kam jāpievērš uzmanība mazuļa ikdienā.

Domājot par nedaudz lielākiem bērniem līdz trīs gadu vecumam, vecākiem būtu jāpievērš lielāka uzmanība iespējamām traumām. Protams, nevar gribēt, lai trīsgadīgs bērns klausītu mammu uz vārda, jo tas nekad nenotiks. Bērni šajā vecuma posmā izzina pasauli caur sevi – visas lietas nepieciešams ielikt mutē, un visur gribas pakāpties. Tādēļ mājās ir jābūt drošai videi, bet vecākiem jāspēj paskaidrot, kāpēc konkrētas lietas nedrīkst darīt. Pediatre Astrīda Dzirniece iesaka: „Aizliegumu bērnam nevajag izteikt vienā vārdā „Nedrīkst!”, bet gan maigā veidā jāpalūdz to nedarīt vai arī jāpaņem bērns rokās, pievēršot uzmanību citai nodarbei. Manā praksē spilgts un pozitīvs piemērs ir vienas mammas rīcība, ko varu ieteikt arī citiem vecākiem – uz galda tika nolikta ola un noripināta lejā uz grīdas, kur tā, protams, saplīsa. Mamma savam trīsgadīgajam dēlam teica: „Redzi bērniņ, kas ar tevi var notikt, ja tu kāpsi tur, kur nedrīkst. Kājiņa var paslīdēt, un tu vari sasisties tāpat kā ola.” Mēs nedrīkstam bērnu mācīt ar noliegumu. Jābūt kādam piemēram, ko bērnam parādīt, lai mācība paliktu atmiņā un lai viņš saprastu, kāpēc pieaugušie viņam neļauj darīt konkrētas lietas.”

Bez profesijas ir teju trīs ceturtdaļas no 15 378 Latvijas jauniešiem bezdarbniekiem, kuru kuplais skaits jau piesaistījis Eiropas Komisijas uzmanību. Viņu glābšanai šogad atvēlēti trīs miljoni latu. Galvenie bezdarbnieka statusa iemesli esot kvalifikācijas un darba pieredzes trūkums. Lai noskaidrotu, cik nozīmīgi šķēršļi tie ir, laikraksta «Diena» žurnāliste uzdevās par nepieredzējušu jaunieti, kura meklē darbu.

Laikraksts norāda, ka tādā veidā vēlējās noskaidrot, cik bezcerīgā situācijā ir jaunietis, kurš atbilst visiem potenciālā bezdarbnieka «kritērijiem», raksta Apollo.lv.

Eksperimenta laikā žurnāliste pārtapa par 19 gadus vecu jaunieti un paplāno CV izsūtīja uz 20 vakancēm apkalpojošā sfērā.

Pirmais uzaicinājums saņemts pēc stundas – divas dienas vēlāk pēc diezgan vieglprātīgām atbildēm darba intervijā viltus jauniete tika pie darba lielveikalā «Rimi».

Nedēļas laikā darba meklētājai izdevās tikt arī pie otras darbavietas, apmeklējot vēl divas pārrunas.

Darba meklētāja pati par sevi saka, ka ir spējīga «patstāvīgi strādāt, ātri uztvert jaunu informāciju, viegli dibināt kontaktu ar citiem, organizēt gan savu, gan komandas darbu, kā arī operatīvi reaģēt dažādās situācijās». Vēl CV norādām, ka viņa prot latviešu, angļu un krievu valodu.

Šāds CV ieinteresē trīs no 20 uzrunātajiem uzņēmumiem.